Dzīvnieku labturība ir viena no svarīgākajām sociālajām un ētiskajām problēmām mūsdienu sabiedrībā, un Latvija nav izņēmums. Lai gan mūsu valstī pastāv likumi, kas aizsargā dzīvnieku tiesības, realitātē bieži vien šie likumi netiek pietiekami ievēroti, un dzīvnieku labturība joprojām ir aktuāls jautājums. Gandrīz katru dienu ir ziņas par nelegāliem dzīvnieku pavairotājiem, par dzīvniekiem, kuriem tiek nodarīts fizisks kaitējums, kuri ir pamesti. Daudzas patversmes jau ir pilnas, un bezpeļņas dzīvnieku aizsardzības biedrības rīkojas pēc savas iespējamās kapacitātes, nesaņemot nekādu atbalstu no valsts puses. Rodas jautājums – vai dzīvnieku tiesību jomā ir iespējams kaut ko uzlabot? Vispārpieņemtie ētikas principi norāda, ka tas ir nepieciešams, un piemēri pasaulē parāda, ka tas ir iespējams!
Latvijā ir pieņemti likumi, kas paredz dzīvnieku aizsardzību un labturību. 1999. gadā Saeima pieņēma un Valsts prezidents izsludināja Dzīvnieku aizsardzības likumu, kas nosaka dzīvnieku labturības pamatus ar pamatojumu “Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.”. Likums paredz, ka dzīvniekiem jānodrošina nepieciešamie dzīves apstākļi, pārtika un medicīniskā aprūpe. Turklāt Latvijā ir arī vairākas dzīvnieku patversmes un nevalstiskās organizācijas, kas strādā, lai uzlabotu dzīvnieku dzīves kvalitāti un aizsargātu tos no vardarbības.
Tomēr šie likumi bieži vien netiek pietiekami uzraudzīti un īstenoti. Sabiedrības attieksme pret dzīvniekiem vēl joprojām ir atšķirīga, un daudzi cilvēki uzskata dzīvniekus par mantu vai līdzekli, kas var tikt izmantots pēc vēlēšanās. Tā rezultātā dzīvniekiem bieži tiek nodarīts fizisks un emocionāls kaitējums.
Viens no galvenajiem izaicinājumiem ir ļaunprātīga izturēšanās pret dzīvnieku, kas joprojām ir izplatīta problēma Latvijā. Piemēram, daudzās mājsaimniecībās dzīvnieki tiek turēti neatbilstošos apstākļos, bez primārajām iztikas vajadzībām, bez pienācīgas aprūpes, ēdiena vai ūdens. Tāpat bieži tiek ziņots par gadījumiem, kad dzīvniekiem tiek nodarīts apzināts fizisks kaitējums, piemēram, vardarbība, ilgstoši turēts badā, apzināti piesiets atstāšanai vai nepiemēroti dzīves apstākļi, kuri bieži vien ir antisanitāri.
Tāpat izplatīts ir arī klaiņojošo dzīvnieku skaits, īpaši kaķu un suņu vidū. Lai gan ir izveidoti klaiņojošo dzīvnieku ķeršanas un sterilizācijas programmas, tās ir nepietiekami finansētas un bieži vien nav efektīvas. Šie dzīvnieki dzīvo bīstamā vidē, kur viņiem draud bads, saslimšanas un vardarbība no cilvēkiem.
Sakne šai milzīgajai problēmai ir statusā. Kāds ir dzīvnieku tiesiskais statuss Latvijā? Latvijā dzīvnieki tiesiski lielākoties tiek definēti kā “mantas” un “lietas” – līdzīgi kā mājās esošie priekšmeti vai īpašums. Tas nozīmē, ka dzīvnieks ir juridiski traktēts nevis kā dzīvs radījums ar savām vajadzībām un interesēm, bet gan kā cilvēka īpašums, kuru var iegūt, pārdot, dāvināt vai nodot citiem. Šāds statuss radījis būtisku juridisko problēmu attiecībā uz dzīvnieku tiesībām, aizsardzību un cilvēka atbildību pret dzīvniekiem. Rezultātā dzīvniekiem nav paredzētas atsevišķas tiesības. Mājdzīvnieku īpašnieki bieži vien nesastop juridiskas problēmas, ja viņi saviem dzīvniekiem nodara ļaunprātīgas ciešanas, kamēr tas nav skaidri aizliegts.
Jebkurš dzīvnieks jūt sāpes, ciešanas, prieku, satraukumu, bēdas utt. Ir pierādījumi, ka dzīvnieki jūt emocijas, veido attiecības gan ar citiem dzīvniekiem, gan ar cilvēku, kā arī bieži vien piedzīvo stresu un emocionālas traumas. Ir nepieciešams pārskatīt dzīvnieka statusu, lai atzītu, ka viņi ir dzīvas būtnes ar savām vajadzībām un līdz ar to arī tiesībām. Tāpat kā cilvēki ir aizsargāti no vardarbības un necilvēcīgas izturēšanās, arī dzīvniekiem jābūt aizsargātiem no ļaunprātīgas izturēšanās un jābūt nodrošinātiem ar cienīgiem dzīves apstākļiem.
Kāpēc dzīvniekiem ir jāmaina tiesiskais statuss?
Tas uzlabos dzīvnieku aizsardzību: Ja dzīvniekiem būs atsevišķas tiesības, tas ļautu piemērot lielāku soda mēru noziedzīgajām personām pret dzīvnieku, veidotu stingrākas likuma normas, lai aizsargātu dzīvniekus no vardarbības, necilvēcīgas izturēšanās un sliktas dzīves kvalitātes.
Tas palielinās sabiedrības izpratni: Ja dzīvnieki tiks atzīti par dzīvām būtnēm ar savām tiesībām, tas veicinās sabiedrības izpratni un apziņu par dzīvnieku labturību, kā mēs izturamies pret vismazāk aizsargātajiem. Sabiedrība nopietnāk attieksies pret dzīvniekiem, jo tie tiks uzskatīti par dzīvām būtnēm, ar kuriem jārēķinās, nevis tikai par priekšmetiem vai “mantām”.
Statusa maiņa nebūs pēdējais solis, bet tas ir pamats, lai tiktu īstenotas jebkādas pozitīvas izmaiņas.
Dzīvnieku tiesību problēma Latvijā ir dziļa un prasa sabiedrības un valsts aktīvu iesaisti. Lai uzlabotu dzīvnieku labturību, ir nepieciešams ne tikai stiprināt likumdošanu, bet arī mainīt sabiedrības attieksmi pret dzīvniekiem, izglītojot iedzīvotājus par dzīvnieku vajadzībām un to atbildīgu turēšanu. Dzīvniekiem jābūt cienītiem un aizsargātiem ne tikai kā dzīvām būtnēm, bet arī kā mūsu sabiedrības sastāvdaļai, kas jāievēro katram no mums.
Ir daudz valstu un iniciatīvu visā pasaulē, kas piedāvā pozitīvus piemērus dzīvnieku tiesību aizsardzībai. Šie piemēri parāda, kā sabiedrības un valdības var apvienot spēkus, lai veicinātu dzīvnieku labturību, novērstu vardarbību un veidotu labvēlīgākus apstākļus dzīvniekiem.
Situācija var šķist visai drūma un bezcerīga, bet ir pozitīvas pārmaiņas, kurām var sekot arī Latvija. Par piemēru var kalpot tādas attīstītas valstis kā Austrālija, Šveice, Jaunzēlande un Nīderlande.
Austrālija ir izstrādājusi virkni likumu, kas aizsargā dzīvniekus no vardarbības un ļaunprātīgas izturēšanās. Austrālijā dzīvnieku patversmēm ir augsti standarti, kas nodrošina to, ka dzīvnieki, kas tiek paņemti no ielas, tiek aprūpēti pēc visaugstākajiem standartiem. Turklāt Austrālijā tiek aktīvi īstenotas izglītojošas kampaņas, kas aicina cilvēkus pievērst uzmanību dzīvnieku labturībai, veicinot atbildīgu mājdzīvnieku turēšanu.
Šveicē ir izstrādāti dažādi likumi un regulas, kas kategoriski aizliedz vardarbību pret dzīvniekem un veicina dzīvnieku labturību. Šveicē ir arī īpaši likumi, kas reglamentē mājdzīvnieku turēšanu, piemēram, aizliegums turēt suņus vai kaķus vienus visu dienu, kas ir nepieciešams viņu emocionālajai un fiziskajai labklājībai. Šveices sabiedrība arī aktīvi piedalās dzīvnieku aizsardzības organizācijās un kampaņās, lai izglītotu cilvēkus par dzīvnieku vajadzībām.
Nīderlandē ir stingri likumi, kas aizsargā dzīvniekus no vardarbības un nodrošina viņu dzīves apstākļu uzraudzību. Turklāt Nīderlandē tiek aktīvi uzraudzīta dzīvnieku tirdzniecība, lai novērstu nelegālu dzīvnieku tirdzniecību.
Jaunzēlande ir pazīstama ar tās aktīvo dzīvnieku aizsardzības sistēmu. Šajā valstī dzīvnieku tiesības tiek uzskatītas par augstu prioritāti. Jaunzēlande ir ieviesusi stingrus dzīvnieku aizsardzības likumus un dzīvnieku labturībai piešķir īpašu uzmanību gan lauksaimniecībā, gan mājdzīvnieku turēšanā. Valsts arī īsteno atbildīgas dzīvnieku tirdzniecības un adoptēšanas programmas, kas palīdz samazināt klaiņojošo dzīvnieku skaitu un uzlabo viņu dzīves apstākļus.
Šie piemēri parāda, ka dzīvnieku tiesību aizsardzība ir ne tikai valsts līmeņa jautājums, bet arī sabiedrības, organizāciju un katra indivīda atbildība. Katras valsts pieeja ir atšķirīga, bet visi šie piemēri liecina par to, ka dzīvnieku labturības uzlabošanai ir nepieciešams plašs redzējums, kur ietilpst gan likumdošana, gan sabiedrības izglītošana un aktīva iesaistīšanās. Un Latvijai ir visas iespējas kļūt par daļu no šo valstu saraksta! Dzīvnieku tiesību jautājums nav tikai par dzīvniekiem, bet arī par mums pašiem – cilvēkiem. Tas ir mūsu spogulis. Kā mēs izturamies un pasargājam tos, kuri paši to nespēj un par kuriem mēs nesam atbildību!
Dzīvnieku intereses un labturība ir būtiska mūsu civilizācijas sastāvdaļa, un, lai padarītu Latviju labāku, ir nepieciešama gan valsts, gan visas sabiedrības iesaiste.
Tīna Karīna Anšance
Oto Brantevics
